В томленьях грусти безнадежнойВ тре

В томленьях грусти безнадежной
В тревогах шумной суеты,
Звучал мне долго голос нежный
И снились милые черты.

Шли годы. Бурь порыв мятежный
Рассеял прежние мечты,
И я забыл твой голос нежный,
Твой небесные черты.

В глуши, во мраке заточенья
Тянулись тихо дни мои
Без божества, без вдохновенья,
Без слез, без жизни, без любви.

Душе настало пробужденье:
И вот опять явилась ты,
Как мимолетное виденье,
Как гений чистой красоты.

И сердце бьется в упоенье,
И для него воскресли вновь
И божество, и вдохновенье,
И жизнь, и слезы, и любовь.

Результаты (латышский) 1:

Bezcerīgi tomlen′âh skumjasNemieru grūstīšanās,Skanēja man ilgi maigajā balsīUn tai bija gudrs iezīmes.Gadiem ejot. Vētras BRĀZMAS dumpīgsIzkliedētas veco sapņiUn es aizmirsu savu balsi, maigu,Jūsu debesu funkcijas.Tuksnesī, zatočen′â tumsāKlusas dienas izstiepj manuBez dievība, bez iedvesmas,Bez asarām bez dzīvības, bez mīlestības.Dvēsele ir probužden′e:Un šeit atkal biji tu,Kā īslaicīgs redzes,Kā tīra skaistuma.Un jūsu sirds sitieni augšāmcelšanāsUn tas atkal augšāmcēliesUn dievību un iedvesma,Un dzīvi, un asaras un mīlestību.

Результаты (латышский) 2:

Jo spīdzināšanu bezcerīgā melanholijas
nepacietīgi trokšņainās burzmas,
tas izklausījās man ilgu konkursa balss
un sapņoja par jauku iezīmes. Gadi gāja ar. Storms skriešanās dumpīgs izkaisīti veco sapni, Un es aizmirsu savu konkursa balsi, jūsu Debesu funkcijas. Tuksnesī tumsā nebrīvē vilka klusi manas dienas Bez dievība, bez iedvesmas, bez asarām, bez dzīvības, bez mīlestības. Dvēseli nāk atmodu: Šeit mēs aiziet vēlreiz Jums šķita, Tāpat kā īslaicīgs redzējumu, kā tīru skaistumu. Un mana sirds pukst ekstāzē, un viņam atkal augšāmcēlies Un dievība, un iedvesma, Un dzīve, un asaras, un mīlestība.